Studējot un strādājot farmācijas nozarē, redzu daudz lietu, kurām turpmākajos gados vajadzētu mainīties uz labo pusi. Klimata pārmaiņas un ilgtspēja kļūst arvien aktuālāks jautājums. Zinātnes pasaulē — bioloģijā, ķīmijā — plastmasas izmantošana sterilas vides radīšanai ir ārkārtīgi svarīga, taču šādā veidā arī tiek radīts milzīgs atkritumu daudzums. Ceru, ka vairāk biotehnoloģiju uzņēmumu investēs ilgtspējā un ieviesīs pozitīvas pārmaiņas attiecībā uz plastmasas atkritumu apjomu, kas rodas, veicot klīniskos izmēģinājumus un laboratorijas pētījumus.

Sajūtas

Lielākoties esmu optimistiski noskaņota, jo ticu, ka mūsu spēkos ir mainīt lietas uz labo pusi. Bieži aizmirstam, kādas ir mūsu katra spējas un cik daudz varam sasniegt, ja apvienojamies kopīgam mērķim. Uzskatu, ka, saņemot atbilstošas norādes un atbalstu, varam veidot nākotni, kurā medicīniskā izpēte iet roku rokā ar ilgtspēju, kā arī nodrošināt labāku nākotni Eiropas jaunatnei.

Ietekme

Ticu, ka ikviens var ietekmēt savu nākotni un sniegt ieguldījumu arī plašākā kontekstā. Nākotnes aprises iezīmē visi mazie darbi, ko veicam kopēja mērķa vārdā. Ja būsim gatavi izglītoties par aktuālajiem jautājumiem un izmantot savas zināšanas, lai radītu iespējas, varēsim ietekmēt un veidot mūsu nākotni.
 

Updated on otrdiena, 17/02/2026

Ir skaidrs, ka Zemes un tās iedzīvotāju veselībai jākļūst par visu iestāžu un valdību galveno prioritāti. 2022. gada ieskaņā varam teikt, ka šā brīža tehnoloģiskie sasniegumi ir fantastiski un prātam neaptverami. Manuprāt, ir laiks visus šos pētījumus un progresīvās tehnoloģijas izmantot ekoloģiskākas un veselīgākas cilvēces nākotnes labā. Vairāk nekā 95 % pasaules bagātības tiek kontrolēta ar “viedo naudu”, kuras īpašnieki varētu to izmantot kopējam labumam. Tie, kas šos uzņēmumus veido un gūst peļņu uz vides un cilvēku veselības rēķina, kaitē arī paši sev. Mūsu planētas resursi iet uz beigām, un viņi ar laiku aptvers, ka ekoloģiskā pāreja ir nenovēršama.

Ceru, ka 2040. gadā mums būs pieejams tīrāks un spēcīgāks enerģijas avots. Ar to es domāju starptautisko projektu “ITER” un pēcāk “DEMO” — tie enerģijas ražošanas jomā nodrošinās mums pārticīgāku un ekoloģiskāku nākotni.

No politiskā viedokļa joprojām ir tāls ceļš ejams, jo īpaši mūsu līderiem, kuriem jāmaina sava uztvere un jākļūst reālistiskākiem un līdzcietīgākiem pret saviem iedzīvotājiem.
Man kā francūzim ir sajūta, ka mana valsts, tāpat kā daudzas citas, cieš no pilsoņu brīvību pārkāpumiem, kā arī pretrunām ar Cilvēka un pilsoņu tiesību deklarāciju.

Valdību iekasētie līdzekļi un “viedā nauda” tiek novirzīti jomām, kas manā uztverē nav ne planētas, ne humanitārās prioritātes. Naudas sadale militārajā jomā ir nesamērīga cilvēces reālajām vajadzībām. Mans darbs militārajā nozarē ir galvenais iemesls, kāpēc nonācu pie šādas atklāsmes.

Sajūtas

Enerģētiskie, politiskie un ekonomiskie apvērsumi ir neizbēgami. Šie smagie triecieni ļaus mums virzīties uz priekšu — veidot stabilāku nākotni, izmantot labākas stratēģijas un pasākumus, kas palīdzēs saglabāt mūsu planētu un mūsu sabiedrību.

Ietekme

Ja viena cilvēka darbību — kaut pavisam necilu —, atkārto vēl miljons citu cilvēku, tai var būt liela ietekme. Es turpināšu piedalīties labākas pasaules veidošanā. Mans mērķis ir iegūt sociālo statusu un ietekmi, lai manam viedoklim būtu lielāka nozīme un iespaids uz pasauli.

Updated on otrdiena, 17/02/2026

Es mācījos Bredas ģimnāzijā (NL), kur man bija ļoti jauka klase un lieliski draugi. Katram bija atšķirīgs stils, intereses un izcelsme. Taču ne visiem tas šķita pieņemami. Piemēram, viens no maniem draugiem valkāja svārkus, lai gan bija zēns, un viņu reizēm apcēla. Manuprāt, šāda reakcija bija vienkārši dīvaina, un es gribēju — un joprojām gribu — panākt, lai nākotnē mēs visi varētu būt tie, kas esam.

Tas arī ir iemesls, kāpēc pievienojos “KinderTrendrede” komandai. Tā ir Nīderlandes programma, kurā ikviens varēja paust savas domas par nākotni un uzzināt, kas svarīgs citiem. Ja mēs nebūtu pārņēmuši pasauli savās rokās, mēs nekad nenonāktu, kur esam šobrīd. Bērni ir un būs nākotne.

Tāpēc priecājos, ka mana nākotnes vīzija ir piepildījusies: tagad dzīvojam iekļaujošā, daudzveidīgā sabiedrībā, kur jūtos kā mājās. Cilvēki uzklausa cits cita viedokli un pieņem atšķirības. Un jaunieši vairs nav vienīgie, kam tas rūp — par nākotni domā ikviens. Mēs nevaram mainīt pagātni, taču nākotne vēl nav uzrakstīta. Tā dzīvo mūsu idejās un cerībās.

Tāpēc es ļoti novērtēju iespēju dalīties ar savu stāstu šeit. Jo vairāk cilvēku spēšu iedvesmot domāt un rīkoties atšķirīgi, jo gaišāka var kļūt mūsu nākotne.

Sajūtas

Jūtos iedvesmota un cerību pilna, jo lietas, kas nav iedomājamas šodien, ir iespējamas nākotnē. Taču, ja vēlamies panākt šīs pārmaiņas, ir jāsāk tagad. Turklāt uzskatu, ka tas jādara kopā, iesaistot dažādas paaudzes un uzklausot dažādas idejas.

Ietekme

Nākotni varam ietekmēt mēs visi, katrs savā veidā, jo katrs lēmums ir no svara. Tāpēc, lai rastos lieliskas idejas par skaistu nākotni, ir svarīgi apspriesties un strādāt kopā.
 

Updated on otrdiena, 17/02/2026

Ir 2040. gads. Šķiet, pagājusi vesela mūžība kopš maniem augstskolas gadiem. Atceros, kā pasauli bija pārņēmis rasisms un aizspriedumi. Atceros cīņu pret nevienlīdzību. Ikviens varēja izpelnīties nosodījumu par lietām, kuras nevar ietekmēt: par to, ka bija melnādains, gejs, sieviete... Atminos policijas vardarbību pret melnādainiem cilvēkiem, atminos geju izolēšanu, atminos, kā daudzviet pasaulē sievietes tika nogalinātas par to, ka apmeklēja skolu. Dīvainākais ir tas, ka tolaik pasaule tika uzskatīta par draudzīgu vietu. Ir 2040. gads, un tagad es saprotu, ka pasaule bija naidīga un bīstama. Taču šobrīd viss ir citādi. Pasaule ir spērusi soli uz priekšu — lai arī cilvēki savus uzskatus nav mainījuši, ir ieviestas izmaiņas tiesību sistēmā.

Sajūtas

Raugoties nākotnē, aizdomājos par problēmām, ar kurām man var nākties saskarties, un reizēm mani pārņem bažas, ka netikšu galā.

Ietekme

Domāju, ka nākotni tomēr varu ietekmēt, galvenokārt ar darbībām, kuras veikšu kā nākotnes darbiniece un sociālas grupas dalībniece.

Updated on otrdiena, 17/02/2026

2018. gada septembrī man bija unikāla iespēja doties uz Grieķiju, lai piedalītos Erasmus+ ietvaros notikušajā “Taste of Europe” projektā. Vienmēr bijusi vēlme nokļūt Grieķijā un lidot ar lidmašīnu – abas šīs vēlmes piepildījās vienlaicīgi. 

Tur, Korintas līča piekrastē, mazā pilsētiņā Ksilokastro, dalībnieki no 9 Eiropas valstīm sapulcējās, lai 1 nedēļas garumā dalītos viens ar otru un arī ar vietējiem iedzīvotājiem zināšanās par savas valsts kultūru, tradīcijām un jo īpaši tām, kas saistītas ar ēdienu. Šādas zināšanu apmaiņas ir ļoti noderīgas, jo maksimāli uzskatāmi un saprotami rāda, cik dažādi, bet reizēm atsevišķās lietās arī tik ļoti līdzīgi mēs varam būt.

Visspilgtāk atceros otro valstu prezentēšanas vakaru – tie abi notika Ksilokastro pilsētas laukumā, lai arī vietējie iedzīvotāji un tūristi varētu gūt ieskatu dažādo Eiropas valstu nacionālajā virtuvē un tradīcijās. Otrajā vakarā tieši mēs bijām vieni no piecām tā vakara valstīm. Protams, mums līdzi bija daudz un dažādi ēdieni, bet viens no tiem – šprotes eļļā. Vienam no Itālijas pārstāvjiem, Marko, tik ļoti iepatikās šis, Latvijā pierastais ēdiens, ka mēs viņam uzdāvinājām vienu no bundžiņām. 2 dienas pēc projekta beigām Marko atsūtīja man bildi, kurā bija redzams, kā viņš savai ģimenei māca ēst šprotes “latviešu gaumē”. Vēl jo lielāks izbrīns bija tad, kad savas pilsētas tirgū Marko atrada (neticami!) Rīgas šprotes.

Sākotnēji daļai dalībnieku, un tai skaitā arī man, dažkārt bija zināmas grūtības uzsākt dialogu ar pavisam svešiem un nepazīstamiem cilvēkiem – citiem projekta dalībniekiem, vai citreiz arī vietējiem iedzīvotājiem. Tomēr, uz nedēļas beigām gandrīz visi dalībnieki jutās ļoti atvērti un komunikācija noritēja bez lielām grūtībām.

Ja ir jādod padoms citiem, tad varu dot tikai vienu svarīgāko – vismaz vienreiz ir jāizmēģina dalība šādā projektā. Un jo tēma ir garšīgāka, jo labāk! :)

Updated on otrdiena, 17/02/2026

Mani sauc Bruno, un līdz šim esmu pabijis divos jauniešu apmaiņas projektos. Abi norisinājās Lietuvā, tas bija pirms 2-3 gadiem. Man tā likās kā ļoti forša iespēja, es ieguvu jaunus draugus, kā arī iemācījos pāris vārdus lietuviski. 
Labākā jauniešu apmaiņas projekta daļa, manuprāt, ir tā, ka visi ir ļoti atvērti un dalās dzīves pieredzē – arī tie cilvēki, ko izdodas sastapt nevis kā jauniešu apmaiņas projekta dalībniekus, bet arī citi iesaistītie (piemēram, ciemojoties ar flešmobu kādā skolā, vai komunicējot ar organizatoriem utt.).
Bija interesanti, kad Lietuvā paviesojāmies skolā. Visu projekta laiku bija jārunā angliski un tas ir labs treniņš. Visi ir super draudzīgi un tu ikvienā mirklī jūties pieņemts, un tas viss kopā man ļoti patika.

 

Updated on otrdiena, 17/02/2026

Katrs izaicinājums ir solis pretī pašizaugsmei, bet bailes izkāpt no savas izveidotās kastes spēj radīt neeksistējošas problēmas. Stāsts ir par spēju uzvarēt cīņu ar sevi un uzdrīkstēties vadīt 5 cilvēku grupu Erasmus+ Jauniešu apmaiņas programmā uz Kipru, Protoras, pašai esot18 gadus vecai.

Būt daļai no Jauniešu apmaiņas deva iespēju svinēt kultūru, tautību un reliģiju daudzveidību. Apmainīties ar pieredzi un idejām, lai atrastu patiesību un gūtu labumu pasaules sabiedrībai, īstenojot dažādu kultūru jauniešu video un žurnālu materiālus, kas man un citiem jauniešiem palīdzēja pilnveidot gan digitālās prasmes, gan zināšanas par un ap darba tirgu.

Man bija paveicies kļūt par daļu no Erasmus+ veidotās kopienas un izbaudīt neformālās izglītības metodes. Sadarbība un svarīgu materiālu izstrāde kopā ar pārsteidzošiem, inteliģentiem un radošiem jauniem līderiem no 16 valstīm attīstīja komunikācijas prasmes. Strādājot ar jomas profesionāļiem un iegūstot jaunas zināšanas no izciliem celmlaužiem, jauniešiem, kuriem ir degsme celties un mācīties.  Šobrīd 20 gadīgā es esmu pārliecināta, ka dalība apmaiņas programmā kā grupas līderei ir veidojusi vismaz mazu daļu no manas personības.

Nemitīgi attīstīties un meklēt atbildes, veicināt solidaritāti starp nākamajām paaudzēm - tāda ir mūsu nākotne.
 

Updated on otrdiena, 17/02/2026

Eiropas Solidaritātes korpuss 2020./2021 gadā man ļāva piedalīties vienu gadu ilgā brīvprātīgā darba projektā Latvijā. Pats būdams čehs, varēju piepildīt savu sapni dzīvot Latvijā un pilnveidot savas valodu prasmes – latviski es jau mācēju runāt  tekoši, bet tomēr es jūtu lielu izaugsmi. Tāpat lietuviešu valodas zināšanas esmu krietni padziļinājis. Šīs kompetences es ieguvu galvenokārt mācot, pasniedzot zināšanas tālāk. Gada gaitā es mācīju lietuviešu valodu interesentiem no Liepājas un tās apkārtnes. Ar manu palīdzību tad daži jaunieši (un ne tikai jaunieši) varēja uzsākt mācīties kaut ko, ko paši visticamāk neuzņemtos mācīties. Šī aktivitāte projektā man sniedza gandarījumu, un, izņemot valodu prasmju uzlabošanu, lēnām guvu arī kompetenci mācīt -  spēju saprotami un interesanti pasniegt informāciju citiem cilvēkiem.

Protams, projekts tika īstenots līdz šim sliktākajā Covid-19 pandēmijas posmā, tāpēc nācās tikt galā ar dažiem izaicinājumiem un grūtībām. Ļoti vēlējos apmeklēt Lietuvu un atklāt vairāk no Latvijas. Svarīga daļa no brīvprātīgā darba projektiem ir tikties ar cilvēkiem. Ziemassvētkos un Jaunajā gadā parasti brīvprātīgie brauc uz mājās. Taču nekas no tā nebija iespējams. No otras puses ieguvu arī svarīgas kompetences, piemēram, kā strādāt ar stresu, vai ko darīt, lai pārvarētu depresiju. Tāpat nācās iemācīties veiklāk strādāt datora vidē. 

Vēl labāk paveicās noorganizēt neparastus pasākumus kā risinājums neparastai situācijai - piemēram, tiešraidē cept savas tautas cepumus profesionāla restorāna virtuvē. Tas nu negadās katru dienu! Vispār gardumu gatavošana ar foršiem kolēģiem un vēl foršāku mentori kļuva par labāko daļu no projekta (vismaz man). Ar mentori dažreiz izcepām garšīgu kūku, un decembrī notika labākie Ziemassvētku noskaņas vakari ar kolēģēm, kur tikās čehu un latviešu tradīcijas: karstvīns un kokosriekstu kakao bumbiņas (čehu ziemassvētku cepumi).

Kaut arī bija dažreiz grūti, esmu laimīgs, ka izvēlējos piedalīties šādā projektā. 

Updated on otrdiena, 17/02/2026

Mans stāsts Latvijas Sarkanajā Krustā (LSK) sākās pirms četriem gadiem ar mirkli, kad kādā pasākumā man pieminēja, ka šajā organizācijā var darboties ar bērniem. Tā es nokļuvu LSK īslaicīgās uzturēšanās mītnē ar nosaukumu “Burtniekā”. Vietā, kur dažādu iemeslu dēļ ir nonākušas ģimenes, lai uz neilgu laiku rastu mājokli. Mūsu uzdevums bija organizēt aktivitātes bērniem un jauniešiem šajā mītnē. Lai rastu finansējumu mūsu iecerēm un pasākumiem, kopā ar komandu iesniedzām projektu Eiropas Solidaritātes Korpusam. 

Mans uzdevums kā vienai no projekta organizatoru komandas līderēm 2019. un 2020. gada laikā bija palīdzēt organizēt pasākumus, komunicēt ar mītnes galvenajiem par pasākumu norisi un izprast bērnu vēlmes un vajadzības. Mēs kopā apmeklējām kino, zoodārzu, atrakciju parku, kā arī braucām dažādās ekskursijās, lai bērniem, neskatoties uz apgrūtinātajiem dzīves apstākļiem, būtu iespēja izbaudīt bērnību. Organizējot aktivitātes bija daudzi sarežģījumi, piemēram, ņemot vērā, ka paši nespējām mierīgi saplānot savu laiku, viss bieži vien tika veikts lielā steigā un uztraukumā, bet jāsaprot, ka pat reizēs, kad šķiet, ka visu esi labi saplānojis, apstākļi var nebūt tavā pusē. Tomēr atceros, ka pēc kāda pasākuma pie manis pieskrēja meitenīte un cieši samīļoja, jo nekad dzīvē nebija bijusi uz kino, šādu mirkļu dēļ ir vērts veltīt savu laiku un rūpes, jo tas taču nav tik grūti, bet kādam tas var nozīmēt ārkārtīgi daudz. 

Bieži vien mēs aizmirstam, cik vērtīgs citiem var būt kaut kas, kas mums šķiet pašsaprotams. Laiks, mīlestība un pozitīva attieksme ir mums katram. Tas ir resurss, ar kuru ir jādalās. Pateicoties Eiropas Solidaritātes Korpusa finansējumam, mēs bērniem varējām sniegt ne tikai to, bet arī aizvest siltās pusdienās, kad tas varbūt nav viņiem pieejams katru dienu, varējām uzdāvināt rotaļlietu, ko varētu saukt par savu, lai skolā nebūtu jājūtas atšķirīgam, aizvest kādu astoņgadīgu meitenīti uz savu pirmo kino seansu, lai varētu pastāstīt draudzenēm, ka arī viņa ir šo piedzīvojusi. Šis projekts man ir iemācījis, ka laimei daudz nevajag, ja vien ir vēlēšanās.
 

Updated on otrdiena, 17/02/2026