Es devos iniciatīvā “DiscoverEU” kopā ar vienaudžu grupu, izmantojot “DicoverEU iekļaušanas projektu iespējas. Projektā mana atbildība bija sadalāma divās jomās. Visietilpīgākā bija projekta plānošana un organizēšana, problēmsituāciju risināšana. Otra mana atbildība bija pieredzes gūšana un visa ieplānotā izbaudīšana, kas man arī bija svarīgi. Projekta ietvaros 20 dienas pavadījām ārzemēs - vēlējāmies apskatīt daudz un dažādas vietas, tāpēc svarīgi bija visu saplānot un saprast, ko būtu vissvarīgāk redzēt, piemēram, Romā, Budapeštā un Vīnē, izsvērt prioritātes. Daudz meklējām kompromisus ar grupas biedriem un mācījāmies rast kopīgu valodu mirkļos, kad katram ir savs viedoklis.

Manuprāt, izplānot visu detaļās ir neiespējami, taču svarīgi, jo tas kopumā palīdz visā procesā.

Mani motivēja iespēja piedzīvot dažādas kultūras un pabūt tik daudz un dažādās vietās, satikt jaunus cilvēkus un, protams, saņemt atbalstu šī piedzīvošanai no Eiropas. Ieguvu patiesi fantastisku pieredzi un nodibināju kontaktus ar daudziem ārzemniekiem. Daudz neesmu bijis ārpus Latvijas, un būšana ārzemēs, manuprāt, ir kaut kas pilnīgi jauns un atšķirīgs. Tas ir ļoti vilinoši. Bija nepieciešams daudz komunicēt ar vietējiem un izmantot dažādas digitālās prasmes un aplikācijas, lai menedžētu sevi un kopējo procesu, lai orientētos gan apkārtējā vidē, gan pieņemtu dažādus lēmumus. Īsi sakot, viss brauciens bija viena liela mācība par iekļaušanos apkārtējā vidē dažādos veidos un ātru reaģēšanu un risinājumu rašanu visādās situācijās. Ļoti attīstījām arī savas problēmu risināšanas prasmes, domāšanu. Manuprāt, tādā veidā ikkatrs var veicināt savu izaugsmi un arī mācīties sadarboties ar citiem - gan grupas biedriem, gan svešākiem cilvēkiem. 

Otrajā brauciena dienā iebraucām Budapeštā un bijām noguruši, tādēļ nekur daudz nestaigājām, tik vien kā paēdām un saplānojām nākamo dienu, nopirkām nepieciešamās transporta biļetes. Nākamajai dienai pienākot, jau pamošanās ir aizraujoša, jo gaidāms daudz piedzīvojumu. Bija ļoti labs laiks un arī pati pilsēta bija skaista. Nu tā ir viena no manām mīļākajām vietām. Devāmies nakts kruīzā pa upi, visas izgaismotās ēkas izskatījās pavisam sirreāli un ar mani kopā bija mani labākie draugi. Bijām tik daudzus kilometrus no mājām, vieni paši bez pieaugušajiem. Paši visu izplānojuši. Tā bija fantastiska sajūta. Ceru, ka ikvienam jaunietim vismaz vienreiz dzīvē būs kāda līdzīga iespēja pabūt ārzemēs, attīstīt savu patstāvību un piedzīvot citas kultūras.

Projekta trešajā dienā Milānā notika futbola spēle, kuru es apmeklēju, jo man ļoti patīk futbols. Biju pārsteigts par redzēto, jo Itālijā futbola fani ir daudz kaislīgāki nekā Latvijā Pēc spēles noskatīšanās priecājos par spēles rezultātu kopā ar vietējiem itāļiem, un, lai gan valodas ziņā viens otru nesapratām, lēkājām no laimes un jutos gandrīz kā viens no vietējiem. Guvu ļoti daudz pozitīvu emociju. Pēc spēles sapazinos arī ar dažiem franču ceļotājiem, viņi ceļoja ar auto un tajā dienā aizveda mani atpakaļ uz naktsmītni. Manuprāt, projektā tas arī ir vislabākais - runāties ar citiem cilvēkiem, meklēt kopīgu valodu, iegūt jaunus draugus.

Mēs centāmies saplānot pēc iespējas vairāk, un lielākais izaicinājums bija vienošanās starp visiem grupas biedriem par maršrutu, apmeklējamām vietām un tādām ikdienas niansēm kā ēšana un nakšņošana. Reizēm arī projekta vidū nākas ko pārplānot, piemēram, ja kāda viesnīca atsaka rezervāciju vai vairs neeksistē. Tā mums gadījās Nīcā, kur pēdējā brīdī nācās meklēt jaunu palikšanas vietu. Risinājums bija piestāt Milānā un nomainīt maršruta pieturpunktu.

Mans galvenais ieteikums jauniešiem būtu aktīvi meklēt un izmantot dažādās iespējas. Man paveicās, ka mani pieteikties uzaicināja viena draudzene, kas zināja par šo iespēju. Bet ir ļoti svarīgi pašiem arī meklēt, kur piedalīties un sevi attīstīt. Tas palīdz izkāpt no komforta zonas un dod iespēju mācīties daudz ko jaunu īsā laika posmā.

Lasīt plašāk par iniciatīvu DiscoverEU.
 

Updated on piektdiena, 12/06/2026

DiscoverEU projekta ietvaros man izdevās apceļot plašu Eiropas daļu. Šajā projektā Eiropas Savienība apmaksā Interrail vilciena biļetes, un es priecājos par zaļa transporta - vilciena - izmantošanu. Man pašai nācās plānot, kurp došos un ko darīšu, un tā rezultātā apciemoju gan draugus, gan ģimeni, gan iepazinos ar daudziem citu tautību cilvēkiem un ieguvu arī jaunus draugus.

Galvenais, ko iemācījos ceļojumā, bija uzticēties cilvēkiem. Protams, ne pilnībā, ir jārūpējas arī par savu drošību, bet ir vērtīgi nebūt bailīgam, jo apkārtējie ir atsaucīgi un palīdz. Ir svarīgi uzticēties procesam un paļauties, ka viss būs kārtībā. Cilvēki daudz palīdzēja uz ielām un atbildēja, kad man vajadzēja kaut ko pajautāt, kā arī bija daudz šoferu, kas piestāja un piekrita mani aizvest uz nepieciešamo vietu, kad stopēju automašīnas. Uzskatu, ka kļuvu patstāvīgāka, kā arī attīstīju savas laika un resursu menedžmenta prasmes, veidojot ceļojuma plānu un pārdomājot veidus, kā efektīvi sadalīt pieejamo budžetu. 

Vienmēr esmu gribējusi ceļot un man šķiet, ka tas ir ļoti svarīgs, ja ne visnozīmīgākais veids, kā iepazīt sevi un citus cilvēkus, iemācīties plānot laiku. Finansiālā puse vienmēr ir apgrūtinošāka, jo ir daudz jāstrādā, lai sapelnītu ceļojumiem, tādēļ mani ļoti motivēja iespēja biļešu izmaksas atstāt Eiropas Savienības pārraudzībā. Piemēram, par Šveices UNESCO iekļauto vilciena braucienu parasti būtu jāmaksā 200 eiro, un arī tas ir iekļauts Interrail biļetē.

Mana mīļākā atmiņa par braucienu ir brīdis, kad satiku vēl divas latviešu DiscoverEU ceļotājas Dženovā, kur ar manu ceļojuma biedru īrējām viesnīcu un piedāvājām tur palikt arī viņām. Vakara gaitā apmainījāmies ar piedzīvojumu stāstiem, un bija super iedvesmojoši satikt līdzīgi domājošus cilvēkus. Guvu vērtīgus ieskatus tajā, ko vēl varētu būt vērtīgi ieplānot un izdarīt ceļojuma laikā, no kā varbūt izvairīties vai uzmanīties. 

Dženova, starp citu, ir ļoti skaista pilsēta, varbūt arī mazliet bīstama atsevišķos rajonos. Pēc tam bijām arī Portugālē, kas manās sajūtās bija tāda kā jauniešu valsts. Spānija ir līdzīga, bet valsts virtuve ir atpazīstamāka. Spānijā paliku pie draudzenes, kas arī ļāva ietaupīt un gūt autentisku pieredzi no kāda vietējā iedzīvotāja. Pēc tam devos uz Marseļu, ko kā pilsētu varbūt neieteiktu jauniešiem, taču, ja ir laba kompānija, tad visur ir jauki. Šveicē man dzīvo ģimene, ko vēlējos apciemot jau sen, tāpēc pievienoju ceļojuma plānam arī šo valsti. Tālāk devos uz Itāliju baudīt dabu un jūru, caurbraucām arī Austriju un piestājām Prāgā, Čehijā, kur man arī ļoti patika.

Viens no piedzīvojumiem bija saistīts ar mūsu vēlmi apskatīt Dolomītu kalnus. Bijām noīrējuši dzīvokli vietā, kur sākas Dolomītu kalni, taču vieta bija diezgan nekurienes vidū. Uz turieni mūs ar auto pāris stundas veda apartamentu izīrētāji. Ciematā bija viens veikals, kas svētdienās nestrādā, un, plānojot, kā tikt līdz kalniem, sapratām, ka ar vilcienu ir jābrauc 16 stundas un nekādi kalni neiznāks. Tā kā veikals bija ciet, trīs stundas gājām līdz šosejai, kur stopējām auto un braucām uz pilsētu meklēt ēdamo. Tas bija viens no spilgtākajiem piedzīvojumiem brauciena laikā, kas mūs iedrošināja vairāk stopēt auto, jo šoferi bija tiešām draudzīgi un atsaucīgi.

Visizaicinošākā projektā bija finansiālā puse. Brauciena vidū sapratu, ka finansiālie līdzekļi varbūt izsīks. Sēdēju Madridē un taisīju finanšu plānu, ko iepriekš nebiju darījusi, rēķināju, cik naudas varu iztērēt katru dienu, kas ļoti palīdzēja un atrisināja problēmu. Svarīgi, protams, būtu to darīt iepriekš, nevis ceļojuma vidū. To es arī iesaku citiem. Ja darīsiet to ceļojuma laikā, tad jutīsieties mazāk ērti, lai gan nebūs par vēlu visu sarēķināt.
Vēl iesaku arī samēra robežās riskēt, mēģināt izkāpt no savas komforta zonas un izdarīt kaut ko traku. Krāt lietas, ko vienmēr ir gribējies izdarīt, un tās reāli arī izdarīt. Dzīve un šādas iespējas jāizmanto pilnībā, noteikti dodies piedzīvojumos!

For more information about the DiscoverEU click here.
 

Updated on piektdiena, 12/06/2026

Es biju daļa no komandas, kas īstenoja Erasmus+ līdzdalības projektu “Ārpus burbuļa”. Mans uzdevums projekta laikā bija gatavot podkastu un es ierakstīju divus no kopumā četriem raidierakstiem,. Paralēli strādāju arī pie scenārijiem, organizēju saliedēšanās pasākumu komandai, palīdzēju nodrošināt komunikāciju darbnīcu norisi.

Šis projekts man bija iespēja izaicināt sevi, iepazīt jaunus cilvēkus un gūt pieredzi dažādās situācijās. Projektā veidojām podkastus, kas palīdzēja dalībniekiem izkāpt no savas komforta zonas. Mūsu mērķis bija ‘pārplēst’ informācijas burbuļus un veicināt saskarsmi starp jauniešiem un lēmumu pieņēmējiem Jelgavas novadā gan diskutējot, gan iesaistoties mazos ledlaužu uzdevumos podkast epizožu ierakstu laikā.

Aktivitātēs daudz mācījos par to, kā ātri pielāgoties dažādām situācijām un attīstīju savas komunikācijas prasmes. Sapratu arī, cik svarīgi ir uzklausīt dažādus viedokļus un efektīvi sadarboties komandā, pat, ja sākotnēji šķiet, ka jums katram ir pavisam atšķirīga pieredze, uzskati, viedokļi un idejas par visu iespējamo. Beigās tik un tā vienmēr ir iespējams nonākt līdz kopīgam, vienotam risinājumam, kas der ikvienam.

Projektā piedalīties mani motivēja vizīte Ozolnieku jauniešu centrā kopā ar Līvbērzes jauniešiem, kur uzzināju par iespēju rakstīt un iesniegt projektus, ja vien pašas esam gatavas arī realizēt ideju. Vēlējāmies izkāpt no ierastās vides un iepazīt jaunus cilvēkus ar dažādiem skatījumiem uz dzīvi. Sapratu, ka šī būs iespēja ne tikai socializēties, bet arī pārbaudīt sevi un savas spējas pielāgoties mainīgām aktivitātēm un dažādām idejām, attīstīt savu atvērtību sadarbībai ar dažādiem cilvēkiem. Vēl viens svarīgs iemesls bija mana vēlme attīstīt savas komunikācijas prasmes un spēju sarunāties ar svešiem cilvēkiem, izteikt savas domas. Pirms tam man bija sajūta, ka man pietrūkst pārliecības runāt lielākas auditorijas priekšā vai iesaistīties diskusijās, īpaši ar cilvēkiem, kuriem ir cits viedoklis, vai kuri ir vecāki un saredz mani tikai kā jaunieti. Šis projekts man šķita kā droša vide, kur to varu izmēģināt, jo Jelgavas novadā visi šķiet kā savējie.

Vēl mani motivēja ideja par kopīgu pieredzi un jauniem kontaktiem. Man patīk būt daļai no aktīvas jauniešu vides, kur var apmainīties ar idejām, kopā radīt kaut ko jaunu, un saprast, kā mums visiem ir iespēja ietekmēt to, kas notiek apkārt un ierosināt dažādus uzlabojumus.

Protams, vēlējos arī gluži vienkārši piedzīvot ko jaunu un izkāpt no savas komforta zonas. 
Tagad varu teikt, ka tas bija viens no maniem visu laiku labākajiem lēmumiem, jo šī pieredze deva man daudz vairāk, nekā biju gaidījusi.

Mana mīļākā atmiņa no projekta ir brīdis, kad visa komanda pirmoreiz sanācām kopā un diskutējām par idejām, ko gribam iekļaut projektā. Tad superīgs bija arī brīdis, kad saņēmām ziņu par apstiprināto projektu un sanācām kopā vēlreiz. Visi tie kopā sanākšanas brīži ir tie, kas, šķiet, vienmēr man paliks atmiņā. Bija situācijas, kurās jāmeklē kompromisi un jāmeklē vidusceļš, un arī tas savā ziņā bija aizraujoši.

Citiem jauniešiem es noteikti ieteiktu izmēģināt dalību kādā projektā. Ja redzat aktivitāti vai plakātu, kur tiek meklēti jaunieši vai ir kāda iespēja piedalīties, noteikti izmantojiet to! Nekad nevar zināt, kādas iespējas tas jums atklās un iedos vēl pēc dalības aktivitātēs, un tas noteikti palīdzēs iepazīt pašiem sevi, attīstīt jaunas prasmes un veidot vērtīgas draudzības. Tieši ārpus mūsu pašu burbuļiem sākas tās īstās iespējas.
 

Plašāk par Erasmus+ Jaunatnes līdzdalības projektiem lasi šeit.

Updated on trešdiena, 20/05/2026

Biju DiscoverEU braucienā kopā ar vēl vienu draudzeni. Apceļojām Eiropu ar vilcieniem, redzējām dažādas slavenas vietas un satikām citus ceļotājus. Sākotnēji šķita, ka vairāk iepazīsim vietējos, bet vairāk satikām citus ceļotājus. Ceļojām apmēram 2 nedēļas un bija ļoti jauka pieredze.

Braucienā Francijā redzējām Eifeļtorni, Luvras muzeju no ārpuses, bijām arī Disnejlendā, jo ar Eiropas jaunieša karti ieejas maksai ir krietna atlaide. Īrijā bijām apskatīt slavenas klintis, un, lai gan nepaveicās ar laikapstākļiem, varam teikt, ka esam tur bijušas, pēc tam ar līkumu devāmies uz Dublinu. Itālijā piezemējāmies Neapolē, palikām pa nakti netālu no Sorento un apciemojām Amalfi, kur bija ļoti skaisti. Tālāk bijām Romā apskatīt Kolizeju un Panteonu, Trevi strūklaku un citas vietas. Romā es noteikti vēlos atgriezties, jo daudz ko nepaspējām apskatīt un izdarīt, pilsēta ir liela. Atpakaļceļā apskatījām arī Pizas torni. Biju pārsteigta, jo tas bija krietni mazāks, nekā gaidīju.
Viens no piedzīvojumiem, ko atceros, bija Parīzē pēc Disnejlendas. Bija vēls, bijām nogurušas un neuzmanīgas, iekāpām autobusā un, aizbraucot līdz autobusa pēdējai pieturai, sapratām, ka esam Parīzes neīstajā galā, jo, lai gan autobusa numurs bija pareizs, tā braukšanas virziens bija uz otru pusi. Autobusa šoferis ar Google Translate sarunu palīdzību bija ļoti laipns un piedāvāja pēc savas darbdienas beigām mūs aizvest vairāk nekā stundas braucienā pāri visai pilsētai. 

DiscoverEU laikā es noteikti kļuvu patstāvīgāka un pašpārliecinātāka. Šis bija pirmais ceļojums, kurā biju prom no valsts bez vecākiem un tik ilgi. Man vajadzēja iemācīties paļauties uz sevi un ticēt, ka daru visu pareizi.
Vēl noteikti iemācījos vairāk sarunāties ar svešiniekiem, jo pilnīgi svešā vidē, nezinot, kur iet un ko darīt, rodas vajadzība vērsties pēc palīdzības vai pēc padoma. Attīstīju arī plānošanas un organizēšanas prasmes, veidojot maršrutu un dienas plānus, kā arī, plānojot savas finanses un resursus gan pirms brauciena, gan tā laikā. 
Es arī ikdienā jau pirms tam sekoju līdzi dažādām jauniešu iespējām, piemēram, Erasmus+ projektiem un tamlīdzīgi. Redzēju, ka ir arī tāds DiscoverEU brauciens, kam var iegūt biļetes. Braucienam pieteikties mani motivēja sajūta, ka tā varētu būt ļoti interesanta pieredze.

Atmiņu no brauciena man ir ļoti daudz, bet viena no mīļākajām ir pirmais vakars, kad ieradāmies Dublinā. Piezemējoties hostelī, redzējām paziņojumu par iespēju pieteikties tūrei pa dažādām vietējām izklaides vietām un bāriem, kur gids izvadā, izstāstot par katru vietu. Tūrē nolēmām nepieteikties, bet tā vietā aizgājām uz vienu bāru pašas. Redzējām daudz cilvēku ar aprocēm un izrādījās, ka tie paši ekskursijas biedri vien ir - un viņi piedāvāja mums pievienoties ekskursijai bez maksas. Tā nu tā vietā, lai pavadītu pirmo vakaru vienas pašas, tā vietā bijām ar daudziem foršiem cilvēkiem un es pirmoreiz izmēģināju silent disco, kas izrādījās jaukāk, nekā man sākotnēji šķita. Nākamajā dienā ar dažiem no iepriekšējā vakarā satiktajiem cilvēkiem pavadījām laiku vēl mazliet un aizgājām staigāt pa pilsētu. Dublinā pavadījām 2 dienas.

Šis brauciens ir milzīgs piedzīvojums ar daudziem izaicinājumiem. Lielākais izaicinājums laikam bija valodas barjera, jo es devos ceļā ar meiteni, kuru pazinu tikai dažus mēnešus. Mēs iepazināmies citā Erasmus projektā, un viņa bija no Grieķijas, tādēļ guvu praktisku mācībstundu starpkultūru komunikācijā svešā vidē. Reizēm bija arī grūti orientēties un GPS īsti nestrādāja. Mūsu izplānotais maršruts bija diezgan intensīvs, nevarējām tā mierīgi izstaigāt pa pilsētiņām, vajadzēja mazliet steigties, lai paspētu atkal uz nākamo vilcienu un uz nākamo hosteli. Tā nu braucienā attīstījām komunikācijas prasmes gan savā starpā, gan ar citiem cilvēkiem un krietni uzlabojām mūsu praktiskās orientēšanās prasmes.

Citiem jauniešiem, kas vēlas izmantot jauniešu mobilitātes iespējas, es noteikti ieteiktu izmantot to, kas tiek piedāvāts. Tā var būt superīga pieredze, kas palīdz pašizaugsmei un dod iespēju iepazīt daudz lielisku cilvēku. Noderīgi ir arī piedalīties sagatavošanās mācībās un aktivitātēs, ja tādas tiek piedāvātas. Pati diemžēl nevarēju piedalīties, jo devāmies ceļā pirms mācību datuma, bet tagad domāju, ka tas būtu varējis būt ļoti noderīgi. 
 

Plašāk par iniciatīvu DiscoverEU lasi šeit.

Updated on trešdiena, 20/05/2026

DiscoverEU ceļojums man bija iespēja apmeklēt daļu no savas ģimenes, kā arī citus pazīstamus cilvēkus, kas dzīvo ārpus Latvijas. Par braucienu brālim Vācijā nestāstīju līdz pat pēdējam brīdim – tas bija pārsteigums. Divas kopā pavadītās nedēļas bija viens no labākajiem notikumiem manā dzīvē. Apskatīju arī, manuprāt, skaistāko Vācijas pilsētu – Ķelni. Tālāk devos uz Itāliju, kur pavadīju vēl gandrīz divas nedēļas, satiku citos projektos iepazītus jauniešus un noslēgumā piestāju Šveicē. Lai gan savu dalību iniciatīvā esmu jau noslēdzis, savu stāstu turpinu izplatīt un iedvesmoju citus vienaudžus doties braucienā.

Ceļojums bija izaicinājums gan man, gan maniem vecākiem – vēl nekad nebiju braucis uz ārzemēm viens. Vajadzēja kļūt patstāvīgam, plānot savus resursus un pieņemt lēmumus par to, kur ēst un kur gulēt. Protams, daudz attīstīju arī angļu valodas prasmes, tas bija liels ieguvums. Man izdevās uzlabot arī vācu valodas zināšanas. Itāļu valodā gan vēl nejūtos gana ērti, taču kopumā ļoti attīstīju arī savas komunikācijas prasmes kā tādas. Un iemācījos atrast idejas un risinājumus dažādām situācijām.

Pieteikties šim braucienam mani motivēja tāds kā bērna sapnis par ceļošanu pa Eiropu, īpaši vienam pašam, un apskatīt vietas, ko esmu redzējis tikai sociālajos tīklos, piemēram, Ķelni vai Milānu. Kā pats pārliecinājos, sociālie mediji šķiet paredzēti tikai, lai atrādītu skaistumu. Dzīvē varēju pārliecināties, ka dažas vietas nav tik skaistas un brīnišķīgas, kā tās tiek atainotas internetā.

Vēl viens spilgts mirklis bija sapņa piepildīšana – dzīvē redzēt kalnus un doties pa tiem pārgājienā. Apskatīju slavenos Šveices Alpus, izbraucu cauri Šveicei, baudot brīnišķīgos kalnu skatus, un pabiju Itālijā mazā pilsētiņā, kam visapkārt ir kalnu grēdas un daudz iespēju elpu aizraujošām pastaigām.

Izaicinoši bija sagatavoties braucienam gan morāli, gan fiziski – sazināties ar daudziem cilvēkiem, izveidot plānus un saprast, ko pats vēlos iegūt no šī ceļojuma. Uztraucos, ka būs problemātiski sazināties svešvalodās, kā arī bija nepieciešama krietna morāla sagatavošanās vien tādēļ, ka uz ilgāku laiku devos prom viens. Vēl viena no lielām dilemmām bija, ko likt somā, lai paņemtu visu nepieciešamo, bet atstātu vietu arī suvenīriem, ko atvest atpakaļ.

Pirms brauciena piedalījos Jaunatnes starptautisko programmu aģentūras organizētajās sagatavošanās mācībās, kur trenējāmies, kā izplānot savu maršrutu, un iepazināmies ar DiscoverEU mobilo aplikāciju. Iepazināmies arī ar iepriekšējo gadu DiscoverEU dalībniekiem un saņēmām no viņiem vērtīgus padomus. Visiem sākotnēji bija daudz jautājumu, taču pēc manas pieredzes noderīgi vienmēr ir arī izpētīt visu kārtīgi pašam.

Citiem jauniešiem ieteiktu nebaidīties no savām iespējām un izmantot tās uz visiem simts procentiem. Nekad nevar zināt, kad vēl būs pieejama tāda iespēja. Iesaku arī visu safotografēt, lai paliktu jaukas atmiņas, uz kurām paskatīties vai padalīties ar citiem. Iesaku izmēģināt ēdienu citās valstīs un nebaidīties no vietējiem cilvēkiem, jo lielākoties visi ir atsaucīgi un palīdz iebraucējiem. Protams, ir svarīgi atcerēties pārliecināties par savu drošību un turēt prātā rezerves plānu it visam.

Plašāk par iniciatīvu DiscoverEU lasi šeit.

Updated on otrdiena, 17/02/2026

Sākumā bijām trīs meitenes, kas radīja Eiropas Solidaritātes korpusa solidaritātes projekta “Nākamā pietura: izaugsme” ideju un to uzrakstījām kopā. Piedalīties projektā mani motivēja iepriekšējā sadarbība ar atbalsta centru “Dzintari” jeb bērnunamu Liepājā, kur vēlāk arī īstenojām projektu. Iepriekš tur organizējām mākslas nodarbības, un es sapratu, ka man patīk strādāt ar bērniem un jauniešiem. Kaut gan daudzi apgalvo, ka ir grūti strādāt ar bērnunama iemītniekiem, manuprāt, tā nav — visi šie bērni un jaunieši pilnīgi ne ar ko neatšķiras, ir ļoti sirsnīgi un priecājas darīt kopā dažādas lietas.

Vēlāk piedalījos projektu darbnīcā par to, kā rakstīt Solidaritātes projektus, un man galvā arvien bija doma par to, ka vajadzētu iesaistīt bērnus un jauniešus no atbalsta centra. Tur arī radās projekta ideja, pie kuras piestrādājām un kuru vēlāk iesniedzām.

Sākotnēji man bija bail, vai izdosies visu paveikt, jo projektu īstenoju paralēli studijām un darbam. Taču izdevās! Iemācījos plānot budžetu, fotografēt, rakstīt atskaites un tekstus publikācijām — neko no šīm lietām iepriekš nebiju darījusi. Sapratu, ka ir ļoti svarīgi organizēt kvalitatīvas nodarbības un rūpīgi pārdomāt to saturu, jo projektā darbojāmies ar bērniem un jauniešiem no bērnunamiem, un viņiem salīdzinoši reti ir iespējas piedalīties šāda veida aktivitātēs.

Projekta īstenošanas laikā vislielākās galvassāpes man sagādāja dokumentu kārtošana un Latvijas birokrātiskās sistēmas izprašana. Pirmos trīs mēnešus bieži sazinājos ar grāmatvedi, kura norādīja uz kļūdām, un man šķita, ka tās nepārtraukti laboju. Iemācījos arī, cik būtiski ir saprast mērķauditorijas vajadzības un motivāciju. Bija izaicinoši organizēt aktivitātes, kurās piedalās gan bērni, gan jaunieši, jo viņiem ir dažādas intereses. Nodarbības dalījām vairākos ciklos, tādējādi mazliet sadalot vecuma grupas, taču joprojām bija ļoti vērtīgi mācīties, kā strādāt ar dažādiem cilvēkiem. Reizēm uztraucos, vai nodarbības viņiem patiks un noderēs, regulāri sazinājos ar atbalsta centru un gaidīju apstiprinājumu par nodarbību tēmām, lai tās neatkārtotos ar iepriekš organizētām aktivitātēm un patiešām būtu noderīgas.

Mana mīļākā atmiņa bija projekta noslēgumā, kad atbalsta centra iemītnieki nāca klāt ar apskāvieniem un teica, ka viņiem pietrūks nodarbību un viņi ilgosies arī pēc manis. Man likās, ka nemaz tik bieži tur nebiju bijusi, taču tas man lika saprast, ka esmu ieguldījusi labu darbu un tas bijis tā vērts.

Citiem jauniešiem iesaku piedalīties visās piedāvātajās iespējās! Kaut ko jaunu iemācīties nekad nenāk par ļaunu, un noteikti attīstīsiet jaunas prasmes un zināšanas. Man kādreiz likās, ka amats “projektu koordinators” izklausās ļoti nopietni un ka es to nekad nevarētu darīt, taču tagad esmu pārliecinājusi sevi, ka varu!

Par Eiropas Solidaritātes korpusa solidaritātes projektiem vairāk lasi šeit.

Updated on otrdiena, 17/02/2026

Piedalījos Erasmus+ jauniešu apmaiņas projektā Sicīlijā par digitālo apzinātību un drošību internetā. Projekta ideja bija vairot jauniešu izpratni par interneta saturu un tā ietekmi, kā arī mācīties pašiem veidot interesantu un izglītojošu materiālu.

Man bija interesanti aktivitāšu laikā pārdomāt, ko un kā es lieku internetā un kā es gribētu veidot savu digitālo identitāti. Projekta laikā pārrunājām daudz knifu un padomu par to, kā izmantot internetu pārdomātā un noderīgā veidā. Sapratu, kāpēc tas ir svarīgi un kāpēc ir būtiski aizsargāt savus datus. Pārrunājām arī ar digitālo vidi saistītus garīgās veselības jautājumus un to, kā internetā ne viss vienmēr tiek atspoguļots tā, kā ir dzīvē - kā neļaut kibermobingam un mākslīgiem attēliem sevi ietekmēt.

Viens no izaicinājumiem bija piespiest sevi kaut ko darīt, jo bija vasara, mēs bijām Itālijā, bija silts laiks un apkārt bija ļoti skaisti, gribējās iet un izbaudīt apkārtni. Bet bija uzdevumi, kas jāveic, jāveido video, izzinošas afišas, grupu darbi. Protams, apkārt bija ļoti daudz foršu jauniešu un cilvēku, kas viens otru motivēja un palīdzēja viens otram, iedrošināja darboties, deva padomus. Arī projekta fasilitatori ļoti ņēma vērā mūsu vēlmes un vajadzības, pielāgoja programmu tā, lai mēs gan mācītos, gan, lai arī viss process būtu interesants. Visā procesa laikā mums tika izskaidrots, kāpēc katra aktivitāte ir nepieciešama, un tas kopumā vairoja dalībnieku motivāciju darboties par spīti absolūti fenomenālajiem laikapstākļiem, kas tā vien aicināja doties dabā.

Mana vismīļākā atmiņa no projekta ir pēdējā projekta diena, kur bijām ieplānojuši vakarā doties uz kādu netālu pilsētiņu, kur notika skautu nometne. Mēs devāmies ar viņiem iepazīties un pavadīt kopā jauku vakaru. Sadalījušies grupās, stāstījām viņiem par tām tēmām un aktivitātēm, ko iemācījāmies un paveicām projekta nedēļas laikā. Rādījām prezentācijas, video, ko izveidojām projekta laikā, ēdām kopīgas vakariņas un devāmies pastaigāties. Kad bijām jau atpakaļ mājās, mēs visu nakti dziedājām, dejojām, pēdējo reizi devāmies pastaigā pa mazo ciematiņu un visi raudāja, jo negribējās doties mājās. Daudzi jau ar pirmo autobusu rītā devās prom, latviešu grupa devās prom nedaudz vēlāk un bija iespējams vērot visas skumjās atvadas - tās joprojām man ir tādas slapjas, bet mīļas atmiņas.

Es dzīvē esmu diezgan spontāns cilvēks, un, manuprāt, arī dzīvē visas labākās lietas notiek negaidīti. Iespēju piedalīties projektā ieraudzīju Whatsappā, kur Limbažu jauniešu centra vadītāja iesūtīja ziņu. Man tieši sēdēja blakus mamma, viņa neiebilda, tā nu es pieteicos un jau pēc pāris nedēļām devos uz Liepāju ģenerēt idejas projekta aktivitātēm. Līdz šim nekad nebiju bijusi Erasmus+ projektā, šī bija mana pirmā pieredze, jo īpaši doties kaut kur vienai pašai. Tas man deva ļoti lielu pieredzi un es nepavisam nenožēloju, ka pieteicos, viss bija ļoti jauki.

Citiem jauniešiem es ieteiktu nebaidīties, darīt, nedomāt par to, ko citi par tevi padomās vai arī vai vispār ir jēga piedalīties. Tam noteikti ir jēga! Nav iespējams paredzēt, kādas jaunas durvis atvērsies pēc dalības projektā, bet tās noteikti būs! Esmu dalījusies pieredzes stāstā vairākās vietās un tikusi intervēta vietējai avīzei, un tie ir vairāki jauni piedzīvojumi! Jebkuram jaunietim, kas piedalās šādos projektos, sākumā var būt bail, bet projekta laikā iepazītie cilvēki var kļūt tikpat kā par ģimeni un saglabāties uz mūžu. Visas projekta dienas dzīvojāmies kopā mazā ciematiņā, un, lai gan kopā pavadītais laiks bija īss, ļoti saliedējāmies un ieguvām lielu pievienoto vērtību. Ticu, ka kādā projektā ir pat iespējams atrast dzīves jēgu un uzzināt ļoti daudz jaunu lietu arī par sevi, savām vēlmēm, vajadzībām un sapņiem.

Vairāk par Erasmus+ Jauniešu apmaiņu projektiem var lasīt te , bet iespējas tajos doties atradīsiet, sazinoties ar jaunatnes organizācijām, piemēram, Eurodesk tīkla organizācijām reģionos.
 

Updated on otrdiena, 17/02/2026

Es piedalījos Erasmus+ jauniešu apmaiņas projektā “Lifeblood Elements”, kas norisinājās, Alikantē, Spānijā. Tā kā projekts bija par veselīga dzīvesveida veidošanas un labbūtības veicināšanas tēmu, daudzas aktivitātes bija tieši par to un arī par fiziskajām aktivitātēm, veselīgu pašvērtējumu un attiecībām un stresa menedžmentu. Projektā devos kopā ar jauniešu organizāciju “Creative Minds for Culture”, kur esmu viens no biedrības biedriem.  Bet arī citiem jauniešiem iespēja doties projektos ir pavisam reāla, ja iesaistās jauniešu organizācijās, apmeklē jauniešu centrus un pasākumus, kā arī seko līdzi to piedāvājumiem sociālajos medijos.

Kad pieteicos projektā, darba dzīvē jutos izdegusi, man pietrūka personīgo resursu un spēka es un vēlējos ko mainīt. Kad sarunājos ar komandas dalībniekiem, arī viņu motivācija bija samērā līdzīga. Lai gan citos jauniešu apmaiņas projektos aktivitāšu gaita mēdz būt ļoti intensīva - piemēram, montēt video, organizēt flešmobus, bet šī projekta programma no malas radīja iespaidu, ka caur daudzām aktivitātēm būs iespējams arī gūt laiku sev un pārdomāt dzīvi.

Vislabāk atmiņā gan kā mācīšanās moments, gan izaicinājums man palikusi diena, kad kopā ar latviešu komandu nolēmām doties izpētīt kalnus. Viens no latviešu komandas puišiem bija ļoti aktīvs pārgājienos gājējs, un sameklēja labu maršrutu. Pusceļā sapratām, ka esam izvēlējušies nevis parastu taciņu pa kalnu, bet diezgan nopietnu kalnu kāpšanas taku, ko sākotnēji plānoto 40 minūšu vietā gājām 6 stundas - vasaras karstumā Spānijā, bez zonas telefoniem un ar pusceļā beigušos ūdeni. Beigās bijām noguruši, bet ļoti laimīgi un kopā patiesi saliedējāmies.

No tā iemācījos, ka ne vienmēr, uzsākot ceļu, mums jāzina, cik tas ir sarežģīts, jo, ja mēs to zinātu, tad, iespējams, atteiktos. Bet tad, kad esam kalna vidū bez atpakaļceļa, tad mūsos katrā atrodas pietiekami daudz spēka, lai ceļu paveiktu ar gandarījumu un spēcīgāku komandu kā iepriekš.

Pilnīgi noteikti iesaku visiem jauniešiem doties apmaiņas projektos, jo īpaši tādos, kuru tēmas vai norises vietas jūs īpaši uzrunā, tad ceļojumam un piedzīvojumam ir liela pievienotā vērtība un iespējams daudz, daudz ko jaunu mācīties par sevi, pasauli un apkārtējiem cilvēkiem.

Vairāk par Erasmus+ Jauniešu apmaiņu projektiem var lasīt te , bet iespējas tajos doties atradīsiet, sazinoties ar jaunatnes organizācijām, piemēram, Eurodesk tīkla organizācijām reģionos.
 

Updated on otrdiena, 17/02/2026

2024. gada vasarā devos DiscoverEU braucienā. Ar šo iespēju mani iepazīstināja draudzene un ieteica piedalīties. Sākotnēji nokļuvu rezerves dalībnieku sarakstā, taču pēc kāda laika man paveicās un manu dalību apstiprināja, tā ka domāju, ka ikvienam ir pilnīgi reāla iespēja izmantot šo iniciatīvu. Projektā piedalījos, lai ceļotu, izzinātu, pētītu, un uzzinātu ko jaunu par Eiropu. Šī iniciatīva nozīmē ne tikai ceļot, bet iemācīties arī daudz ko citu. Šī bija mana pirmā patstāvīgā ceļošanas reize pilnīgi vienam bez ģimenes un bez draugiem. Iemācījos plānot savu laiku, rezervēt transporta biļetes, plānot budžetu, orientēties nezināmā vidē un komunicēt ar citu valstu iedzīvotājiem neatkarīgi no viņu garastāvokļa. Ļoti daudz atrados ārpus savas komforta zonas, tā nu esmu kļuvis patstāvīgāks un atbildīgāks par sevi un sev piederošajām mantām. 

Ikkatrs mirklis man palicis siltā un mīļā atmiņā, jo iepazinu sevi no jauniem aspektiem, kā arī aizceļoju uz Barselonu, ko sen biju sapņojis apmeklēt un apskatīt La Sagrada Familia baznīcu. Šobrīd studēju arhitektūru un bija milzu piedzīvojums redzēt šo ēku dzīvē. Arī pats ceļš bija aizraujošs - Latvijas vilcieni ir krietni atšķirīgi no ārvalstu vilcieniem. Piemēram, mūsu vilcieni ir lēnāki un tajos nav īpaši pieņemts ēst. Ārvalstu vilcienos varēja pat nopirkt kādu uzkodu.

Ceļojuma laikā iepazinu jaunus draugus - satikāmies vilcienā, un sazināmies joprojām. Viss ceļojums bija tāds dvēseliski romantisks, un kopumā ļoti jauka pieredze.

Visgrūtākais laikam bija sagatavoties un saplānot savu ceļu. Ne tikai izvēlēties galamērķus, bet arī sakārtot somu un sagatavoties iekšēji. Esmu diezgan ekstraverts un jutos gatavs, taču, tikko izgāju no mājas, sapratu, ka varbūt tomēr neesmu gatavs, jo priekšā stāv tik daudz nezināmā par tuvāko nākotni, plāniem un visu tehnisko procesu. Reizēm šķita, ka varbūt aizbraukšu nekurienē un nekad netikšu mājās, taču jau pirmajās pieturās rodas apziņa un izpratne par to, ka nekas neatliek, kā spert nākamo loģisko soli, atrast īsto nākamo peronu, pārdomāt dzīvi.

Vienmēr esmu uzskatījis, ka no dzīves jāņem visu iespējamo, un, ja dzīve dod citronus, tad jāinvestē kādā kriptovalūtā. Šajā gadījumā DiscoverEU ir kā citroni, un tos kā iespējas var investēt sevī. No pašizaugsmes skatpunkta šī iespēja ir lieliska iespēja visiem jauniešiem, tādēļ noteikti iesaku pieteikties un izmantot arī pasākumus un DiscoverEU tikšanās, kas arī notiek programmas ietvaros.
 

Plašāk par Erasmus+ DiscoverEU iniciatīvu lasi te.

Updated on otrdiena, 17/02/2026

Eiropas Solidaritātes korpusa brīvprātīgā darba projekts, kurā piedalījos, bija Itālijā. Es un pieci citi brīvprātīgie gada garumā mācījām bērniem un skolēniem par vidi. Gatavojām aktivitātes neformālā veidā par dažādiem tematiem. Reizēm arī mācījām angļu valodu un zinātni.

Ar laiku mēs kļuvām arvien patstāvīgāki un, ja sākumā mūs ļoti atbalstīja koordinators, tad beigās jau diezgan daudz bijām iemācījušies organizēt un īstenot paši. 

Projekta laikā lepojos, ka iemācījos itāļu valodu - strādājot ar bērniem, kuri nerunā angliski, izdevās ļoti labi iemācīties. Biju arī uztraukusies par darbu ar bērniem, jo iepriekš nebiju to darījusi, bet procesa laikā tas man ļoti iepatikās. Vēl mēs ļoti labi sadarbojāmies ar projekta organizāciju un citām iesaistītajām pusēm, netālu atradās arī kāda sociālā organizācija jauniešiem un pieaugušajiem ar ierobežotām iespējām un īpašām vajadzībām. Mēs iesaistījāmies kā brīvprātīgie arī šīs organizācijas aktivitātēs, un tas man bija ļoti vērtīgi.

Projektā mani motivēja piedalīties viens no Rīgas Teikas vidusskolas skolotājiem, kas ieteica pēc skolas beigšanas pieteikties ilgtermiņa brīvprātīgajiem projektiem un izmantot iespēju. Eiropas Solidaritātes korpusa programmu es atradu caur draugiem, kas man to ieteica. Man arī gribējās kaut kā iesaistīties un paveikt ko vērtīgu sabiedrības labā. 

Mana vismīļākā atmiņa no projekta bija vakars projekta sākuma periodā, kur viesojāmies netālu esošajā sociālajā organizācijā - viņiem bija ieplānots pasākums. Tovakar ar savu vēl nelielo itāļu valodu centāmies komunicēt, iepazīt vietējo kultūru, sadraudzēties un parādīt arī savu kultūru caur dejām un stāstiem. Ar visu to, ka pastāvēja valodas barjera, visi sapratās un atmosfēra bija ļoti jauka.
Manuprāt, vislielākais izaicinājums arī bija tā pati valodas barjera - brīžos, kad gribējās labāk iepazīt cilvēkus, ne vienmēr bija vienkārši komunicēt. Pastāvēja arī neveiklums un kautrēšanās, ja viena vai otra sarunu puse nav droša par savām angļu valodas vai itāļu valodas prasmēm. 

Padoms, ko es dotu citiem, būtu izmantot iespēju un rūpīgi izpētīt iespējas doties ilgtermiņa brīvprātīgajā darbā. Noteikti būtu vērtīgi sazināties ar brīvprātīgajiem, kas jau ir bijuši tādos projektos, iegūt kontaktus un apjautāties par projektu saturisko piepildītību. Ja es būtu zinājusi, ka šādā projektā var piedalīties tikai vienreiz, tad es droši vien būtu pameklējusi citus projektus un atradusi kādu, kas būtu absolūti piemērots manām interesēm un vajadzībām. Projekts, protams, bija jauks, taču nu es zinu, ka ikviens var atrast projektu, kas ir pilnīgi un absolūti lielisks un kā radīts individuāli viņiem.

Par brīvprātīgā darba iespējām Eiropas Solidaritātes korpusā lasi šeit.
 

Updated on otrdiena, 17/02/2026