Larisa, kas sakņojas pagātnē, bet skatās nākotnē, īsteno drosmīgas ieceres un progresīvas pieejas, kas pilnībā atbilst Jaunā Eiropas “Bauhaus” (JEB) vērtībām un iniciatīvām.
Larisas pašvaldība 2021. gadā izsludināja starptautisku ideju konkursu par teritorijas, kas ieskauj pilsētas pirmo seno teātri, projektējuma izstrādi. Aktīvi darbojošies teātri bija nozīmīga senās Grieķijas kultūras daļa un sociālās dzīves centrālais elements. Tikai piecu minūšu gājiena attālumā no teātriem varēsiet sajust Larisas bagātīgās un daudzveidīgās vēstures ietekmi – no senās Grieķijas līdz osmaņu impērijai. Tekstilizstrādājumu tirgi, kas zināmi kā bezesteni – no arābu vārdiem “kokvilna” (bez) un “tekstilizstrādājumu tirgotāji” (bezzaz) – bija osmaņu pilsētas dzīves nozīmīga daļa, kas liecina, ka pilsēta bija dzīvīgs un rosīgs tirdzniecības centrs. Larisas bezesteni tika uzbūvēts 15. gadsimta beigās un 16. gadsimta sākumā, un, lai gan šodien ir saglabājušās tikai četras akmens sienas, tajā reiz bija 21 veikals.
Larisā sajaucas kontrastējošas kultūras – gan senās, gan jaunās, un tās inovatīvā pieeja paredz to pārveidot par mūsdienīgu pilsētu uz seniem pamatiem. Tā ir arī CLEVER pilsēta, kas izmanto inovāciju un līdzradīšanu, lai atjaunotu pilsētas ainavu ar dabā balstītiem intervences pasākumiem.
Ievērojot Jaunā Eiropas “Bauhaus” (JEB) vērtības, Saloniki paplašina robežas, savai tradicionālajai arhitektūrai piešķirot mūsdienīgu raksturu. Viena no pilsētas lieliskākajām vietām ir Aigli Geni Hammam – bijusī turku pirts, kura ir pārveidota un kurā tagad atrodas kinoteātris un ziemā visu nakti notiek saviesīgi pasākumi. Dzīvīgajā Valaoritou rajonā varat apmeklēt Three Pieces speakeasy – kafejnīcu ar apslēptu bāru un fotokabīni. Vecpilsētas tuvumā atrodas Pasha dārzi – nezināmas izcelsmes noslēpumains parks, kurā atrodas neskaitāmas mīklainas akmens figūras, formas un simboli.
Ja vēlaties baudīt mākslu, noteikti apmeklējiet Saloniku Vizuālās mākslas muzeju metropoles organizāciju, kas rīko aizraujošas izstādes, sākot ar fotomākslu un beidzot ar Krievijas avangardu.
Saloniki ir ne tikai kultūras centrs, bet arī ilgtspējas paraugs. Pilsēta 2021. gadā pieņēma Ilgtspējīgas pilsētas mobilitātes plānu, lai pārdalītu publisko telpu un attīstītu vairāk gājēju maršrutu. Saloniku Viedās mobilitātes dzīvā laboratorija ir Eiropas celmlauzis tehnoloģiju izmantošanā, lai uzlabotu mobilitāti pilsētās. Turklāt, lai veicinātu ilgtspējīgu tūrismu, pilsēta ir ieviesusi ilgtspējīga tūrisma karti, kas mudina veikt mazemisiju darbības, piemēram, doties pastaigās gida pavadībā. Apmeklējot pilsētu, neaizmirstiet paņemt līdzi savu karti!
Ziemeļmaķedonijas galvaspilsēta ir unikāla un apburoša pilsēta. Tagad, kad tā gūst panākumus Jaunā Eiropas “Bauhaus” (JEB) vērtību un mērķu īstenošanā, Skopje ir kļuvusi par pirmo Ziemeļmaķedonijas pilsētu, kas ir iekļauta Zaļo pilsētu tīklā. Pilsēta ir kompakta, un to var izstaigāt ar kājā, turklāt tajā ir daudz, ko redzēt, piemēram, Čaršiju – senu osmaņu pilsētiņu kalna nogāzē vai Mākslas tiltu, kas rotāts ar slavenu maķedoniešu mākslinieku un mūziķu statujām.
Ilgtspēja strauji kļūst par aktuālu jautājumu Skopjē, un to lieliski parāda jaunatnes organizācija “Go Green”. Organizācija ir uzsākusi iniciatīvu “No durvīm līdz durvīm”, – tas ir sociālais uzņēmums, kas izmanto ilgtspējīgu atkritumu apsaimniekošanas modeli, lai uzlabotu neoficiālo atkritumu savācēju sociālo iekļautību pilsētā. Pateicoties pašvaldības inovatīvajam automašīnu koplietošanas pakalpojumam, Skopje 2016. gadā bija konkursa “Eiropas Mobilitātes balva” fināliste.
1963. gadā postoša zemestrīce piespieda pilsētu pilnībā pārbūvēt, tādējādi tajā ir tapuši vairāki neparasti mūsdienu arhitektūras objekti. Viens piemērs ir centrālās pasta nodaļas ēka, kuru projektējis Janko Konstantinovs. Ēka ir būvēta modernā brutālisma stilā, tā ir veidota drosmīgā un neparastā formā, kas pamanāma jau no tās fasādes. Pilsētā atrodas arī gandrīz 300 statujas un objekti – no vēstures personībām veltītiem pieminekļiem līdz abstraktiem mākslas darbiem, kā arī 66 metru garais Tūkstošgades krusts.
Niša ir vēsturiskā Balkānu dizaina, brutālisma un postsociālisma arhitektūras un pilsētvides radošas pārveides netverams sajaukums, kur varat piedzīvot Jaunā Eiropas “Bauhaus” (JEB) patieso būtību. Šīs pieejas savstarpēji apvienojas, padarot Nišu par rosīgu pilsētu ar bagātu vēsturi un kultūru. Kā piemēru var minēt Skārnieku aleju, kas ir pēdējā saglabājusies bijušā Nišas bazāra iela, kur neskaitāmas kafejnīcas un tradicionālās tavernas vai kafijas veikaliņi, kas zināmi kā kafanas, veido dzīvīgu apkaimi tūristiem, studentiem un vietējiem iedzīvotājiem.
2005. gadā Niša kļuva par Enerģijas pilsētu tīkla dalībnieci, – tas ir vietējo pašvaldību tīkls, kas tiecas nodrošināt iespējas pilsētām un iedzīvotājiem, lai varētu īstenot pārkārtošanos uz nākotnes prasībām atbilstošu dzīvi. Pilsēta 2014. gadā pieņēma Pilsētas mēru pakta ilgtspējīgas enerģētikas rīcības plānu, kas ir vietējo pašvaldību apņemšanās samazināt siltumnīcefekta gāzu emisijas, pieņemot ilgtspējīgus un efektīvus risinājumus pilsētattīstībai. Niša ir arī viena no sešām Cities of TOMORROW (“RĪTDIENAS pilsētām”), kas atrodas vadībā, lai notiktu pārkārtošanās uz mazoglekļa, noturīgākām un dzīvei labāk piemērotām pilsētām. 2016. gadā Niša rīkoja pirmo Starptautisko pilsētplānošanas konferenci, pulcējot akadēmisko aprindu pārstāvjus, pētniekus un mērus, lai rastu risinājumus problēmām, ar ko saskaras 21. gadsimta pilsētas. Niša ir ilgtspējīga pilsēta, kura pārliecinoši skatās nākotnē.
Atrodoties Nišā, apskatiet cietoksni, ko 18. gadsimtā uzbūvēja turki (cietokšņi šajā vietā ir bijuši jau kopš Senās Romas laikiem). Tā ir lieliska vieta, kur pavadīt dažas stundas, apbrīnojot arhitektūru un izpētot tās mākslas galeriju, tirdzniecības stendus, restorānus un kafejnīcas. Cietoksnī notiek arī Nišvilas mūzikas festivāls, tāpēc to iekļaujiet to savā kalendārā, ja jums patīk džeza mūzika.
Belgrada ir viena no vecākajām pastāvīgi apdzīvotajām pilsētām Eiropā. Tai ir nemierīga vēsture, un to ir apdzīvojuši gan ķelti, gan romieši, un tā ir bijusi Bizantijas impērijas, franku impērijas, Bulgārijas impērijas, Ungārijas karalistes, osmaņu impērijas, Hābsburgu un citu varu pakļautībā un tikai 1918. gadā kļuva par Dienvidslāvijas galvaspilsētu. Par šo pilsētu notikušas cīņas 115 karos, tā ir nopostīta 44 reizes, bombardēta piecas reizes un aplenkta tik daudz reižu, ka nav iespējams saskaitīt. Apmeklējiet Ružicas baznīcu, kur atrodas divi no ložu čaulām izgatavoti svečturi, zobeni un šaujamieroči, kas saglabājušies no Pirmā pasaules kara, – dekoratīvi elementi, kas piestāv Belgradas pagātnei.
Belgrada ir īpaši būtiska Jaunajam Eiropas “Bauhaus” (JEB) tās arhitektūras dēļ, jo valdzinošā brutālisma stilā uzsvars likts uz materiāliem, tekstūru un konstrukciju, bet jūtama ir arī brīnišķīga jūgendstila un neobizantiskā stila ietekme. Daži spilgti piemēri ir nolaidenie, lego klucīšiem līdzīgie blokovi daudzdzīvokļu nami Jaunbelgradā, telefona centrāles ēka, kas šķietami paceļas virs zemes, un Avalas tornis, kas līdzinās raķetei. Belgradā darbojas arī zaļie tirgi, piemēram, Dorćol Platz, kur pārdod ilgtspējīgus produktus, lietotus apģērbus un reciklētus materiālus.
Neraugoties uz Belgradas bagātīgo vēsturi, tiek veikts smags darbs, lai padarītu pilsētu mūsdienīgāku un uzbūvētu nākotnes pilsētu, kas piemērota ikvienam. 2018. gadā Belgrada pievienojās Eiropas Rekonstrukcijas un attīstības bankas Zaļo pilsētu tīklam, apņemoties veidot ilgtspējīgu infrastruktūru un pieņemot zaļās pilsētas rīcības plānu.
Reikjavīkā dzīvo vairāk nekā 65 % Islandes iedzīvotāju, un tā ir plaukstoša kultūras un dizaina centrs. Daba, kas ir radījusi elpu aizraujošas ainavas un šķietami pārpasaulīgus zemes veidojumus ap pilsētu un tās tuvumā, būtiski ietekmē Islandes mākslu. Tās iedzīvotāju izslavētais radošums tiek saistīts ar progresīvo kultūru un dabas materiālu trūkumu.
Islandes dizains ir drosmīgs, inovatīvs un eksperimentāls, kas iemieso Jaunā Eiropas “Bauhaus” (JEB) uz nākotni vērsto un ilgtspējīgo pieeju. Tās modes industrija rāda drosmīgu un neparastu stilu, kura pamatā ir ekoloģiskā apņemšanās, ko popularizē slavenības, piemēram, Bjorka (globāla mēroga stila ikona) un tādi materiāli kā zivs āda un lavas akmeņu mēbeles. Divi ievērojami abstrakcionisma un avangarda mākslinieki – Svavar Guðnason un Nína Tryggvadóttir – ir no Reikjavīkas.
Apmeklējiet ikonisku vietu Reikjavīkā – Harpa koncertzāli. Šī stūrainā ēka ūdens malā ar tās īpatnējās krāsas stikla fasādi tika projektēta sadarbībā ar mākslinieku Olafur Eliasson. Harpa 2013. gadā ieguva prestižo Eiropas Savienības laikmetīgās arhitektūras balvu – Mīsa van der Roe (Mies van der Rohe) balvu. Islande piedalās JEB laboratorijas projektā “Ziemeļvalstu oglekļneitrāls “Bauhaus””.
Lai gan Islande, visdrīzāk, nav zināma kā sauļošanās galamērķis, nedaudz ārpus Reikjavīkas atrodas Nauthólsvík – cilvēku izveidota pludmale ar zeltainām smiltīm un apsildītu peldbaseinu. Vasarā ieeja ir bez maksas, un pārējā laikā izmaksā aptuveni 5 EUR.
